Senajos laikos, pirms automašīnu ēras, pašā Rēzeknes viducī, kur krustojas Varšavas un Maskavas ceļi, artadās neliela iebraucamā vieta. Te valdīja poļi tirgotāja meita Rozalija - Aša, skaista un raksturā ugunīga. Kas gribēja šeit novietot pajūgu, tam vajadzēja rēķināties ar saimnieces noteikumiem: skaļi neklaigāt, ievērot tīrību un ar brandavīnu nepārspīlēt.
Pietika ļaužu, kuriem patika tāda kārtība un saimnieces daba. Saulīt balto, kas tā bija par sievieti!... Katra viņas kustība it kā šķīla dzirksteli, bet balsī skanēja sudrabs. Kad Rozalija izskrēja pagalmā, šķita te nolaidies ugunsputns: svārki viļņodamies šalca, papēdīši dipēja, un satraucoši plīvoja no matu mezgla atrisušās cirtas.
Pie vīra viņa izgāja pavisam jauna. Par to, kāds bija izredzētais, laikiem cauri gājušo atmiņu grāmatā ir visai skopi ieraksti: saukuši par Benediktu, ar zirgiem vadājis pastu plašā apkaimē un nedēļām nebijis mājās. Taču pārbraucot vienmēr atvedis savai Rozalijai dāvanu - košu galvas šalli vai zīdu svārkiem, matu saspraudi vai mutautiņu. Viņš lutinājis arī meitas Veroniku un Mikalīnu. Abas bijušas glītas, bet raksturā pēc tēva, no Rozalijas uguns mantojušas pavisam nedaudz.
Kā īstenai katolietei, svētdienās iebraucamās vietas saimniece lakatu vai aubīti nomainīja pret īstas dāmas cepuri un gāja uz baznīcu. Dievnamā Rozalijai bija pastāvīga vieta sieviešu pusē. Turpat, kur viņas tuvākajām draudzenēm Lūcijai, Genovevai, Annai un Terēzei. Iespējams, skaisto piecinieku vienoja arī asins saite, kas viņu sejās ievilka to Latgales sievietēm raksturīgo vaibstu, kurā saplūst klusa pazemība un izaicinoša spīts.
Runāja, ka Rozalijai piemītot gaišredzība: iebraucamās vietas ļaužu burzmā viņa nemaldīgi saskatīja to, kuram sirdi nospiedušas bēdas, un nekavējās uzmundrināt. Bet īpaši viegla roka viņai bija, stiprinot laulāto attiecības. Tie kuriem laimējās pārlaist nakti Rozalijas bēniņu kambarītī, līdz mūža galam viens otrā lūkojās mirdzošām acīm.
Tiesa grūti pārbaudīt, cik lielā mērā tas viss atbilst patiesībai. Taču nav šaubu, ka īstenais ir šajā stāstā daudzinātās Latgales vērtības krietnums un viesmīlība.
